Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!

piektdiena, oktobris 31, 2014

Mazie, svarīgie dzīves mirkļi.

Kāds Ņujorkas taksists savā Facebook lapā rakstīja:

- Es atbraucu uz noteikto adresi un, kā tas pieņemts, signalizēju. Pagaidījis pāris minūtes, signalizēju vēlreiz. Tā kā tas bija mans pēdējais reiss, es padomāju par to, ka vajadzētu braukt prom, tomēr tā vietā "noparkoju" mašīnu, piegāju pie durvīm un pieklauvēju... "Minūti uzgaidiet" - atbildēja smalka, padzīvojušas sievietes balss. Es dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa zemi.
Pēc ilgākas pauzes durvis atvērās. manā priekšā stāvēja maziņa, apmēram 90 gadus veca sieviete. Viņa bija ģērbusies kokvilnas kleitā un cepurītē ar plīvurīti, kā no 40to gadu filmām. Viņai blakus stāvēja neliels čemodāns. Dzīvoklis izskatījās tā, it kā tajā daudzus gadus neviens nebūtu dzīvojis. Visas mēbeles bija apklātas ar palagiem. Nebija ne pulksteņu pie sienas, ne kādas sīklietiņas vai trauki plauktos. Istabas stūrī stāvēja kartona kaste pilna ar fotogrāfijām un stikla traukiem.
«Vai palīdzēsiet man aiznest somu līdz mašīnai?» - viņa vaicāja. Es aiznesu čemodānu uz mašīnu, pēc tam atgriezos lai palīdzētu sievietei. Viņa pieķērās man pie rokas un mēs lēnām devāmies uz mašīnas pusi.
Viņa turpinaja man pateikties par labestību. «Tas nekas», - teicu es, - «Es vienkārši cenšos pret saviem pasažieriem izturēties tā, kā es vēlētos lai izturētos pret manu mammu».
«Ai, Tu esi tik labs puisis», - teica viņa. Kad iesēdāmies mašīnā, viņa nodiktēja man adresi, pēc tam pajautāja: «Vai mēs varētu izbraukt caur pilsētas centru?».
«Tas nav pats taisnākais ceļš», - es atbildēju.
«Es neiebilstu", - viņa teica. - «Es nesteidzos. Es dodos uz nespējnieku patversmi».
Skatījos atpakaļskata spogulī. Viņas acis mirdzēja. «Mana ģimene jau sen aizbrauca», - viņa turpināja mierīgā balsī - «Ārsts saka, ka man vairs ilgi nav atlicis».
Es mierīgi pastiepu roku un izslēdzu skaitītāju.
«Pa kādu maršrutu Jūs vēlaties braukt?» - es jautāju.
Turpmākajās divās stundās mēs braukājām pa pilsētu. Viņa rādīja man ēku, kura agrāk bija strādājusi par liftnieci. Mēs braucām caur rajonu, kur viņi ar vīru bija dzīvojusi, kad bija jaunlaulātie. Viņa parādīja man noliktavu, kur agrāk bija bijusi deju zāle un kur viņa bērnībā nodarbojās ar dejošanu. 
Brīžam viņa palūdza man apstāties kādas ēkas priekšā un, neko nesakot, skatījās tumsā. Pēc brīža pēkšņi viņa teica: «Esmu piekususi, tagad labāk brauksim».
Klusēdami mēs braucām uz adresi, kuru viņa man iedeva. Tā bija zema ēka, kaut kas līdzīgs maziņai sanatorijai, ar piebrauktuvi līdzās ostai.
Tikko mēs piebraucām, pie mašīnas pienāca divi sanitāri un rūpīgi palīdzēja sievietei izkāpt. Jādomā, ka viņu šeit gaidīja. Es izcēlu čemodānu no bagažnieka un noliku durvju priekšā. Sieviete jau sēdēja invalīdyu ratiņos.
«Cik esmu Jums parādā?» - viņa jautāja, atverot somiņu.
«Necik» - teicu es.
«Jums taču jāpelna iztika» - viņa jautājoši vērās manī.
«Ir arī citi pasažieri" - es atbildēju.
Pat neaizdomājoties es pieliecos un apskāvu viņu. Viņa atbildot stingri apskāva mani.
«Tu uzdāvināji večiņai nedaudz laimes» - viņa teica. - «Pateicos Tev par to».
Es paspiedu viņas roku un aizgāju... Aiz manas muguras aizvērās durvis, tā aizvērās vēl viena mūža grāmata....
Atpakaļceļā es vairs neņēmu pasažierus. Braucu, kur acis rāda, ieslīdzis savās domās. Tajā dienā man negribējās runāt. Kas notiktu, ja šai sievietei būtu gadījies dusmīgs taksists vai kāds, kuram ātri gribētos beigt savu maiņu? Kas notiktu, ja es būtu atteicies izpildīt viņas vēlmi pabraukāt pa pilsētu vai arī pāris reizes pasignalizējis un aizbraucis?. 
Noslēgumā gribu teikt, ka neko svarīgāku savā dzīvē es neesmu darījis.
Mēs esam radināti domāt, ka mūsu dzīve griežas ap lieliem notikumiem, taču izrādās, ka dažkārt tas, kas pavisam maziņš un sīks šķiet citiem, mums nozīmē ko ļoti svarīgu.
Mazie, svarīgie dzīves mirkļi, kas arī ir Dzīve!


Sandra

svētdiena, oktobris 26, 2014

Piecas lietas.....

Klejojot pa blogiem pamanu ne vienu vien spēli, akciju jeb nominēšanu... Nu labi, nezinu kā to pareizi nosaukt, bet nu tās, kas klejo: Piecas lietas ko ņemtu līdzi uz vientuļas salas, Desmit grāmatas kas ietekmējušas tevi, 30 lietas par mani  utt.....utt.... 
Tā nu es pamanīju kādu, kur es aizdomājos.. Hmm...kas ir tās piecas lietas kas man nepatīk darīt, kaitina, tracina, neieredzu vai kā.... Viena no šīm lietām man tik ļooti nepatīk,ka visi manējie pat zina, tas ir lietū veļa uz auklas.... un tad nu es tā stipri sāku piedomāt,kas  vēl ir tāds kas man ļooti nepatīk...  Kas nepatīk citiem?- piemēram: kādai pat riebjas savu bērnu likt gulēt, jo viņš niķojas..... kādai nepatīk zivis tīrīt, kādai ja smēķē kāpņu telpā, kādai panīkuši telpaugi, kādai tracina neaudzināti bērni...

Tad nu nolēmu sastādīt sarakstu ar piecām lietām kas man nepatīk, kaitina un otru sarakstu līdzsvaram ar piecām lietām kas man ļooti patīk, mani uzlādē. Nu ar tām patīkamajām lietām man iet vieglāk..par tām citām es daudz domāju....

Piecas lietas, kas man nepatīk,kaitina, tracina utt.

1. Lietū izkārta veļa... nu labi, ja lietus uznācis pēkšņi vai kā, bet ja tas līst jau otro dienu, bet veļa joprojām ir uz auklas....
2. Žesti, mīmikas...  saņemot kādu balvu vai tamlīdzīgi, bieži cilvēki žestikulē,taisa mīmikas utt..man tas nepatīk, kaut patiesībā tas taču mani personīgi neskar.... ( šobrīd skatos spēli "Es mīlu tevi Latvija" un te to ir daudz.
3. Vēl man nepatīk, ja modinātāju atliek un tas zvana ik pēc piecām minūtēm. Ja zvana, tātad jāceļas un viss, bet manam vīram patīk, ja pulkstens  zvana 3 un vairāk reizes... tad nu smeju,labi ka tik reti  ir mājās....
4. Man  Luīze atgādināja,ka man nepatīk, ja skaļi žāvājas :)))) 
5. Patiesībā jau pajautājot bērnam var uzzināt tik daudz par sevi :))) Un jā.. man nepatīk teikto atkārtot vairākas reizes, ja es ko pasaku izdarīt, tad man nepatīk to atkārtot vēl pēc stundas vai otrā dienā...  nu tas man tracina :))))

Piecas lietas, kas man patīk, kas mani iepriecina. 

1. Saullēkts un saulriets.... tā ir fantastika, uz ko varu raudzīties ik dienas... un patiesībā jau ir tā, ka  visskaistākās lietas ir bez maksas...
2. Ziedi jebšu puķes un to smaržas.... dievinu visus pēc kārtas.. varu priecāties gan par krokusiem, gan  par ceriņiem, arī rozes ošņāšu un priecāšos... gan par smaržu, gan par ziedu kā tādu...
3. Mūzika.... nu ne visa pēc kārtas, bet gana daudz...
4.Vēl man patīk ceļš...vienkārši braukt kaut kur... gan pašai, gan arī ja vīrs stūrē...nu citam šoferītim man nav viegli uzticēties, bet es cenšos... bet!!!- ne ātrums...
5. Protams,ka mani patīk un ļooooti iepriecina manu meituču muzicēšana... patīk kad Luīze ap divpatsmitiem vakarā pēkšņi spēlē klavieres, jo viņai tā ir sagribējies....  Priecājos, kad Luīze paņem ģitāru,  un Elīna pievienojas dziedot.  

Nu atzīšos,šis pasākums man nenāca ātri... 
Bet kas ir tās lietas kas Jūs tracina, kaitina, 
vai arī par ko Jūsu sirdis gavilē? 


Sandra

sestdiena, oktobris 25, 2014

piektdiena, oktobris 17, 2014

Pusdienās- cepti kartupeļi...

-tikai šoreiz mazliet citādāki...


Izvēlējos vidēja lieluma, iegriezu, uzliku pa nelielam sviesta pikucītim virsū, uzbēru sāli un garšvieliņas un viss.. Cepenē iekšā..Cepu vienu stundu 180 grādos...Griežot piedomāju,lai  nepārgrieztu kartupeli līdz galam, tāpēc griezu uz dēlīša, otru dēlīti noliku blakus kartupelim, lai nazis atspiežas uz tā un neizskrien cauri kartupelim.


It kā vienkārši cepti kartupeļi, bet mazliet savādāki un bij ļooti garšīgi...

Nu izmēģini! ;) 

Sandra 

ceturtdiena, oktobris 16, 2014

Pamazām un lēnītēm...

.... kustas mans puķu pušķis uz priekšu... 


Man atrisinājās trūkstošā diedziņa jautājums... domās lūdzu Dieviņu lai dod kādu risinājumu... pati jau neta plašumos biju atradusi shēmu ar DMC diegu kodiem... Un te pēkšņi Origo rokdarbu bodē pamanu Riolis diegu stendu. Man gribējās spiegt, bet nu neviens mani tāpat nesaprastu. Tā kā šuveklis bija līdzi,un Elīna dzīvo turpat pie stacijas, tad ātri vien čāpoju uz māju pēc parauga un vajadzīgais diegs man bij rokā. Ju-hū..priecīga par tādu it kā nieku. Ja es rakstītu Pateicības dienasgrāmatu, tad par šo varētu pateikties 5x :))))  Nu es rakstu, rakstu to pateicības dienasgrāmatu, katru dienu, bet pagaidām tikai domās..nu jūs jau zināt par ko es te runāju ;)


Esmu izšuvusi 3 shēmas lapas... viena ir mazliet vairāk par pusi izšūta.. sevis motivēšanai sastrīpoju bildi, kur redzams cik izšūts, cik vēl jāšuj. Pāri pusei jau ir :))

Baudam rudeni tādu kāds tas mums ir!


Sandra

pirmdiena, oktobris 13, 2014

Ieteikumi labākai dzīvei.

  • Runā lēni, bet domā ātri.
  • Nevērtējiet cilvēkus pēc to radiniekiem.
  • Kad jūs sakiet: ”Es Tevi Mīlu!”- nemelojiet!
  • Kad jūs sakiet: ”Es nožēloju izdarīto!”- skatieties cilvēkam acīs.
  • Nekad nesmejieties par citu sapņiem.
  • Dariet vairāk nekā no jums gaida un dariet to ar prieku.
  • Vienmēr paturiet galvā jūsu mīļāko dzejoli.
  • Neticiet visam ko dzirdiet, tērējiet tikai to,kas jums pieder un guliet kamēr esiet izgulējušies.
  • Lielā mīlestība un augsti sasniegumi vienmēr ietver sevī lielu risku.
  • Kad jūs kaut ko zaudējiet, centieties no tā iegūt kādu mācību, vai pat- labumu.
  • Cieniet sevi un citus, kā arī atbildiet par saviem vārdiem un darbiem.
  • Neļaujiet sīkam strīdam izjaukt lielu draudzību.
  • Tikko esi pamanījis, ka kļūdījies, necenties to kļūdu noslēpt, bet gan izlabo to.
  • Katru dienu  pavadiet kaut nedaudz laika vientulībā.
  • Esiet atvērti maiņai, bet nekad neizlaidiet no rokām savas patiesās vērtības.
  • Citreiz klusēšana ir pati labākā atbilde.
  • Lasiet vairāk grāmatas.
  • Ticiet Dievam, bet tik un tā vienmēr aizslēdziet savu mašīnu.
  • Strīdos ar mīļoto pieminiet tikai tagadni, nekad neatgriezieties pagātnē.
  • Lasiet starp rindiņām.
  • Cieniet Zemi-nemēslojiet!
  • Nekad nepārtrauciet to, kas jums glaimo.
  • Neiejaucieties citu darīšanās un nedodiet bezvērtīgus padomus!
  • Nekad neuzticieties tiem, kas jūs skūpstot neaizver acis,
  • Reizi gadā dodieties tur, kur neesat vēl bijuši.
Kopēts no interneta plašumiem un liekas tik patiesi ieteikumi, kāpēc gan lai tos nepārlasītu atkal un atkal. 
Sandra

piektdiena, oktobris 10, 2014

otrdiena, oktobris 07, 2014

PAR SIENĀZI UN MONĒTĀM

Reiz pa Ņujorkas centru pastaigājās indiānis ar savu draugu. Tuvojās dienas vidus, Manhetenā bija cilvēku ka biezs, pīpināja mašīnas, ik pa brīdim iegaudojās sirēnas.


Pēkšņi indiānis teica:

– Es dzirdu sienāzi.
– Ko? Tev rādās! Šajā troksnī tas nav iespējams, – teica draugs.
– Un tomēr es dzirdu.

Indiānis ieklausījās vēlreiz, tad devās pāri laukumam – tur atradās lieli podi ar dekoratīvajiem krūmiem. Viņš atlieca zarus, un tiešām – zem tiem sēdēja sienāzis.

– Neticami! – iesaucās draugs. – Tev laikam ir absolūti izcila dzirde.
– Nē, man ir parasta dzirde, – atbildēja indiānis. – Vienkārši visu nosaka tas, kurās skaņās tu ieklausies.
– Un tomēr tas nav iespējams! – teica draugs. – Es nekad šajā troksnī nedzirdētu sienāzi.
– Protams, ne. Un es tev parādīšu, kāpēc.

Viņš izvilka no kabatas sauju ar sīknaudu un meta monētas pret trotuāru. Un, neraugoties uz ielas troksni, gandrīz visi cilvēki apmēram piecu metru rādiusā pagriezās monētu skaņas virzienā.

– Tagad saprati, par ko es runāju? Viss atkarīgs no tā, kurās skaņās tu ieklausies.

avots "Annas psiholoģija"

Sandra ♥

piektdiena, oktobris 03, 2014

3.oktobris.

Mums katram ir mirkļi kad gribas kādu skatu iemūžināt, apstādināt laiku utt... Un man bieži patīk paņemt rokā fotoaparātu un apstādināt mirkli. Pēdējā laikā šos mirkļus izmantoju arī sava bloga noformēšanā jebšu bloga galvenē ( nu kā to te blogiski dēvē). Un ticiet vai nē,bet esmu sapratusi, ka kaut kādā mērā šo blogu rakstu pati sev.  Tāpēc esmu sākusi uz bloga galvas bildē rakstīt mēnesi..tā teikt sev atmiņai.  Tad nu varēšu patīt atpakaļ bloga ziņas un kavēties atmiņās. Atzīšos,ka pēdējā laikā sava bloga vecās ziņas palasu bieži.... Un tad man pašai izdomājas, ko man gribas tā vairāk palasīt atpakaļ . 
 Rīgas namu jumti- 3.otobra rīts. Dzīvojos kādu laiku pa Rīgu ar savām meitucēm...Luīzei te tuvāk slimnīca un Elīnai pusdienu gatavošana, trauku mazgāšana ar vienu roku neveicas jo otra lauzta. 
Namu jumti ir skats pa istabas logu no Elīnas īrētā dzīvokļa. Zinu,zinu,ka nekas īpašs... BET!!- ja mēs nevaram mainīt apstākļus, mēs varam mainīt attieksmi pret tiem. Nu nav skaista skata uz Daugavu, vai vecpilsētu, ir tas kas ir.... un ticiet vai ne.. man tie jumti ir iepatikušies... man liekas, ka kādā brīdī parādīsies tas vecais onka Karlisons ...nu tas kurš dzīvo uz jumta, ierāpjas dzīvoklī pa logu un izēd ledusskapi :))) 



Sandra

No Luīzes FB

Kas teica,ka enģeļi neeksistē? Uz zemes tos vienkārši sauc par mammām! 

 @ Mācies dzīvē atrast prieku- lūk arī īsākā laimes formula! 

@ Neaudzini bērnus, audzini pats sevi, jo viņi tik un tā līdzināsies Tev.

@ Ja Tavā dzīvē ir iestājusies melnā josla, apskati to vērīgāk- iespējams tā ir pacelšanās josla.

Mīlestība ir noslēpumaina. Jo vairāk mēs to dalām, jo lielāka tā kļūst.

Laime ir tad, 
kad Tev ir kam novēlēt labu rītu un ar labu nakti. 
Tad, kad zini, 
ka Tevi gaida un, 
kad ir uz kurieni steigties.


Sandra 

Vai jūsu mamma bieži krāso matus?

.. tādu jautājumu Luīzei uzdeva palātas biedrenes mamma, jo laikam jau nevienam vien gribas izteikt līdzjūtību. Bet nu komunicējot ar manām meitām visi viņas apbrīno, jo smiet par da jeb ko, un da jebkurā situācijā viņas māk. Nu piemēram Luīze pamanījās selfiju uztaisīt pat ātrajā palīdzībā, jo bija spēcīgu zāļu ietekmē un tai mirklī nesāpēja. 
 Pēdējo nedēļu laikā notikumi seko viens otram. 
Pirmkārt, Elīna salauza roku. Nu trakums,nepietiek ka jau Luīze ir aptekalējama, nu arī Elīna savā rīcībā ir mazliet ierobežota. Atkārtošos, ka abas māsas dzīvojas pa Rīgu, tā teikt- Luīze māsas apgādībā. Pirmajā mirklī zvanīju, un teicu, braukšu pie jums jūs abas apkopt, barot utt.. uz ko saņēmu ātras atbildes- nē... nē.. nevajag... mēs labi tiekam galā.. Līdz kādu dienu Luīzi jau gribējām vest uz Madonu, kad viņas pēkšņo sāpju dēļ, no šīs domas ātri vien atteicāmies. Vakarā nekas cits neatlika, kā saukt ātro palīdzību un  Luīzi vest uz slimnīcu. Tā nu Luīze Elīnas pavadībā tika nogādāta atpakaļ slimnīcā. Protams neiztika bez kurioziem tādu komplektu ieraugot, viena uz kruķiem, otra ar lauztu roku... Viens no jautājumiem - vai jūs cietāt avārijā??  Sāpēs Luīzei bij tik ļoti lielas, ka slēdzās ārā, bet vienalga, visu laiku pavadījusi doma, nepadoties, tikai nepārtraukt visu iesākto, jo arī tāds variants tika izskatīts. Bet kā saka- pirms padodies, atceries,kādēļ tu to visu uzsāki! Protams nolemts nepadoties... un turpināt sadzīvot ar aparātu uz kājas un iet uz mērķi. Mums visiem atliek Luīzi tikai atbalstīt un apbrīnot. Kuriozs, ka atgriežoties slimnīcā, viņa nonāca tajā pašā palātā un  tajā pašā gultā un dažām māsiņām izsauca dežāvū sajūtu, kad nesaprata, bija mājās vai ne....  

...manas meituces... 
Un tad nu man viņu- nē, mēs galā tiekam netika uzklausīts, un es ceļoju uz Rīgu pie savām meitucēm. Tā nu es dzīvojos pa Rīgu. 
Nu jau Luīze ir izlaista no slimnīcas, dzīvojam un gaidam pirmdienu, kad Elīna varbūt tiks vaļā no sava ģipša, bet Luīzei kārtējā pārbaude pie sava ārsta.
 Dienas paiet ātri, pa retai reizei izejam pastaigā, bet pārsvarā pa logu vēroju jumtus, un sajūta,ka tur kāda rītā pamanīšu Karlisonu, kurš dzīvo uz jumta :)))) tāda sajūta mani nepamet.


Pa mirklim arī pašuju, un starp citu, man par lielu prieku atrisinājās problēma ar iztrūkstošo Riolis diedziņu, jo kā izrādās tos tirgo tepat vien Origo rokdarbu bodē. Ju-hū!!!ir arī kāds prieciņš visā piedzīvojumu jūklī.
BET!!?!- arī šis viss paies un atcerēsimies ar smaidu...tāpēc dzīve nebeidzas... Jānopērk jauna matu krāsa un jādzīvo tālāk.... Es zinu, zinu....Katram savas problēmas... citiem maize par cietu, citiem briljanti par mazu.... mums viss ir OK 
Tāds nu man ir iesācies oktobris...

Lai katra diena ir diena, kas sagādā prieku! 

Sandra 
LAIME MĪL KLUSUMU... LAIME IR TAGAD!!!

- paldies-