Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!

trešdiena, decembris 31, 2014

Diennakts Zelta minūte - IEVĒLIES!!!!

Katrā diennaktī ir viena minūte, kad starp mums un Augstākajiem spēkiem atveras tiešais sakaru kanāls. Un tas, par ko padomāsiet šajā minūtē, 100% piepildīsies.

Zemes telpas-laika struktūra izveidota tā, ka enerģija un informācija (tai skaitā arī karmiskā) tiek nodota no diennakts uz diennakti. Šī nodošana notiek kā ķēdes reakcija un stingri noteiktās laika robežās. Reizi diennaktī, vienas minūtes laikā iestājas "Diennakts Zelta Minūte".
Atlantīdas svētie un Senās Ēģiptes priesteri aktīvi izmantoja šīs zināšanas, lai "darītu brīnumus". Patiešām šajā minūtē var sasniegt fantastisku kreativitātes efektu, patērējot minimālu enerģiju. Tās ir kā durvis uz Augstākajām Dimensijām.
Tāpēc ir svarīgi, ko domājam, kādus vārdus runājam. Lai notiktu tikai labas lietas, paņemsim zīmuli un kalendāra atzīmēsim šīs "Zelta Minūtes" - lai tās izmantotu tikai labiem mērķiem un ieliktu tajās pašas savas kvēlākās vēlmes.

Un tā, sākumā uzrakstīisim datumu un mēnesi.
Piemēram 15. septembris - 15.09.
Un tā Zelta minūte iestāsies 15. septembrī 15:09 - 60 sekunžu laikā varat izteikt savu vēlēšanos - prasiet konkrēti un skaidri, ko vēlaties un kad.
No 25 līdz 31. datumam, mainās kārtība - mēnesis rādīs mums stundas un datums - minūtes.
Un tātad - piemēram 29. septembrī Zelta minūte būs 9:29
31. janvārī mums nāksies pamosties 1:31 naktī, lai ievēlētos savu vēlēšanos, taču tas ir to vērts.

Ticiet, Neticiet, ņemiet un pārbaudiet!!!!


Avots: http://econet.ru/

Šonakt  1:01..... un kāpēc gan ne?!

Sandra 

otrdiena, decembris 30, 2014

Šis un tas par labajiem nodomiem...

Optimists Vecgada vakarā neaizmieg līdz pusnaktij, lai pārliecinātos, ka Jaunais gads ir atnācis. Savukārt pesimists – lai būtu drošs, ka Vecais gads aiziet! – Bils Vaighans

Lai jūs vienmēr būtu karā ar saviem netikumiem, mierā – ar saviem kaimiņiem, un lai katrs Jaunais gads palīdz jums atrast jūsos labāku cilvēku  – Benjmins Franklins

Jaunā gada pirmā diena …tā ir pieņemts, ka šajā dienā ik gadu varam apņemties realizēt labos nodomus. Jau nākamajā nedēļā ar tiem jūs varat atsākt bruģēt ceļu uz elli … kā parasti – Marks Tvens

Vienmēr paturiet pratā, ka jūsu apņemšanās gūt panākumus jums pašiem ir daudz nozīmīgāka kā jebkuram citam – Abrams Linkolns

Es apņemos vairs nesūdzēties! No Jaunā gada perspektīvas viss izskatās lieliski, pat atgriežas labs humors, kas bija zaudēts neveiksmēs! – Leonards Bernšteins

Mēs nopelnam iztiku no tā, ko saņemam, bet dzīvi nopelnam ar to, ko dodam citiem – Vinstons Čerčils

Man nav nekādas apņemšanās Jaunajam gadam. Pietiek, ka plānošana, kritizēšana, sevis sodīšana un savas dzīves pārveidošana jau ir ikdienas notikums – Anais Nin

Jaungada apņemšanās ir sevis novērtēšanas un nožēlas attīrīšanās rituāls, kas prasa godīgumu pašam pret sevi un galu galā spēcina pazemību. Šo apņemšanos laušana ir daļa no šī cikla – Ēriks Zorns

Sandra 

piektdiena, decembris 19, 2014

Nr-1.

Jap, man patīk senas lietas un ieraugot pērļu bodē šāda veida sagataves es sapratu, ka es gribu... Nu jā.. no tēmas es gribu, bet vai man vajaga?? :))) Šoreiz izdomāju ka vajaga gan... Nepamēģināšu, nezināšu... un tā nu man ir tapusi rotaslieta ar numur-1.


Šūta i ar brillēm uz acīm, i ar lupu.. viegli nebija, bet nu tapa. Šūta ar vienu diedziņu pār vienu diedziņu.  Izšūt jau ir viens, bet noformēt ir ne mazāk piņķerīgi. Tāpēc tā man kādu laiciņu gaidīja, kad man ieradīsies iedvesma visu izdarīt līdz galam. Nu šorīt atnāca gan :))))
Zinu,zinu to stāstu par tiem pirmajiem kucēniem.. nesodiet bargi.


32 Count Murano Ivory (264)
DMC diegi-7 tonīši

Lai jauka šī diena!


Sandra

trešdiena, decembris 03, 2014

Burkas stāsts...

Man patīk vecas lietas... jā, arī tādas, kas it kā būtu jāmet ārā, bet es tās vēl velku no visādiem kaktiem un kā smejas, lieku uz galda :)) Tā nu arī pēdējā reizē esot savos laukos, pamanīju kādu vecu, netīru noputējušu burku. Tad nu vedu mājās. Saprotu, ka burka patiesībā jau ir nokalpojusi,ap kakliņu ir apdauzīta, bet nu ne jau es tur zapti liešu,un siešu ar pergamenta papīru kā senos laikos. Man būs svečturis.  Tad nu šodien man vecā burka pārtapa un nu dzīvojas virtuvē uz galda. Skatoties sveces liesmiņā es atkal varēšu domāt par burkas dzīvi pirms..... kā tajā lieta kāda ērkšķogu zapte, kā tā nesta uz pagrabiņu un pēc tam ziemā pa slideno taciņu uzmanīgi nesta uz māju, lai būtu kas salds pie pankūkām...mmmm.... Ai, kā domas aizskrēja uz Marindzejas vecajām ūdens dzirnavu mājām. Atpakaļ uz tiem laikiem, kad tur čaloja gan ūdens, gan cilvēku balsis.. bet tagad?....






Un kā tu sadzīvo ar senām, vecām, lietām? 

Sandra 

sestdiena, novembris 29, 2014

Par rokdarbiem....

Tamborētā lelle

Vīrs ar sievu laulībā nodzīvoja ilgu un laimīgu dzīvi. Viņi dalījās visos noslēpumos un pārdzīvojumos un tikai vienu lietu sieva palūdza vīram nekad nedarīt: nekad neieskatīties vecajā kurpju kastē, kuru tā glabāja sava skapja augšējā plauktā.
Vīrs nekad nejautāja, kas atrodas kastē. Viņš domāja, ka tur ir kas personīgs, sievišķīgs...
Taču reiz sirmā sieviete saslima. Kad viņai kļuva pavisam slikti, viņa palūdza vīram uz slimnīcu atnest to pašu kasti - bija pienācis laiks atklāt noslēpumu.
Vecais vīrs atnāca mājās un atvēra kasti. Tajā bija divas tamborētas lelles un liela naudas paka - 95 tūkstoši dolāru!
- Kāpēc?... Kā? - viņš nevarēja attapties, raudzīdamies uz tādu milzīgu naudas summu.
- Pirms mēs apprecējāmies - teica vecenīte izbrīnītajam vīram, - mana vecmāmiņa man atklāja laimīgas laulības noslēpumu: nekad nestrīdēties ar savu vīru. Viņa man ieteica vienmēr, kad es sadusmošos uz Tevi, klusējot apsēsties un uztamborēt vienu lelli.
Vecītis bija izbrīnīts - kastē bija tikai divas lelles. Pa visiem 50, kopā nodzīvotajiem gadiem, viņa tikai divas reizes bija sadusmojusies uz savu vīru? Viņš apskāva sievu, samīļoja un noskūpstīja.
- Bet no kurienes tā lielā nauda? - viņš bija neizpratnē.
- Nauda? - viņa atbildēja ar smaidu. - Tā ir nauda, ko es nopelnīju, pārdodot savas tamborētās lelles. 
no interneta plašumiem-http://mylifeyoga.com/

Sandra 

sestdiena, novembris 22, 2014

Pirmais sniegs un 38,7.....

Šodien, pareizāk teikt- šonakt.... mums Praulienā uzsniga pirmais sniegs.  Tāds skaists un tīrs.

Kaut arī esmu slima (38,7), nevarēju atturēties no iziešanas ārā pafočēt. Nu jā..mūsmājās pieklauvēja, nē.. neklauvēja, atjoza neaicināts kaut kāds tur vīruss.. nosaukumu neatceros...  jo tagad tak vecas slimības pārdēvē visādos nosaukumos, tāpēc to trīs burtu virknējumu aizmirsu, bet? esam tikuši pie kaut kādas teiksim tā-lipīgas angīnas. Un pat zinām, zinām kur to saķērām :(   Luīzei saucu ātro palīdzību un aizgādāja uz slimnīcu. Tā lūk pa mūsmājām iet. Bet būs jau labi ;)



Patiesībā man ziema sākās šodien, kaut pēc kalendāra tas notiks tikai 22.decembrī. Tā ir lieta ko es nesaprotu nu nemaz. Man gadalaiki sākas pēc dabas, bet ne pēc kalendāra.Tāpēc ar šodienu- ziema... arī mašīnītei pārvilkām jaunas kurpītes..




Lai man un jums jauka ziema....
 Sandra

Drīz sāksies dāvanu laiks...

Ja nav nekādu iespēju pasniegt dāvanas - dāvā mīlestību!
/no i-neta/




Sandra

svētdiena, novembris 16, 2014

Jauns process....

... jāatzīstas gan ka tāds mini,maziņš, jo laikam jāatpūšas pēc lielā pušķa... Jā, tas ir pabeigts, bet laikam pieklājīgāk būtu atrādīt izmazgātu un var būt pat nostieptu. Jāskatās kas man ir ar izejvielām tam pasākumam, liekas, ka visu nav. Pušķim tomēr gribu likt sinteponu apakšā un tas man laikam ir izsīcis. Nez tik kur, jo neko it kā tak nedaru ... hmmm..

Šūšu mazu krūzīti ar rozītēm tējas kastei. Nu re kā atklājos :)) turpinājumos nebūs nekādas intrigas, bet nekas...Man jau tā stipri domājās, vai likt tos procesus.
Manu prātu nodarbināja jautājums par auduma izvēli, bet sapratu, ka te man ilgi jāgaida līdz kāds ieteiks :( drīzāk paklusēs, bet darbiņu gribu iesākt šodien, tāpēc pēc vidēji garām pārdomām izlēmu pati. Šūšu uz DMC -14 Marble aida beige. Audumam ir mazliet tāda kā zaļgani pelēka nokrāsa.

 Iemesli auduma izvēlei:
ar toni, jo citādi izšuvums saplūdīs uz balta..
aida, lai acīm vieglāk, jo jaunu briļļu joprojām nav,
un lai piestāv izvēlētajai kastei.


Nu jā..jautājums kāpēc rakstu šo ziņu, tāpēc lai mēs Madonas beibes iekustētos uz saviem xxxx. Un varbūt vēl kādu iedvesmos. Es pati iedvesmu pēdējā laikā esmu sasmēlusies kaudzēm, ka gribas šūt un šūt....

Un te nu bilde- kas tad taps... Motīvs no šī gada septembra žurnāla Cross Stitch Collection.


Šodien diena,kad veiksmīgi ir sākt kaut ko jaunu... Tāpēc, var būt arī tu vēl šovakar vari ko uzsākt, ja ne jaunu darbiņu, tad paņemt kādu senāku, aizmirstāku.. un tici- aizies...

Lai izdodas!
Sandra

pirmdiena, novembris 10, 2014

Dari kā es Mīli to, kas tu esi...

     Šodien nejūtos labi, mazliet moka neziņa  pāris jautājumos par dzīvi, ko darīt  utt. Savas domas raidu augšup ar lūgumu, dod jel kādu atbildi, variantu.. zīmi... nu kaut ko...  Un tad iekš draugiem elvē  atrodu šādu ierakstu.... hei?! -vai zīme??? Vismaz man lēmumu pieņemšanā ļoti palīdzēja... varbūt arī tev noder ;)  

Nekad nenovel atbildību par to, kas notiek Tavā dzīvē uz citu pleciem. Kārdinājums ir liels, taču pasaudzē sevi! Tikai momentā, kad iekšēji pieņem lēmumu: "Es pats esmu visu savu veiksmju un neveiksmju autors", Tu saņemsi milzīgu spēku un enerģiju.
Pieņem faktu, ka tas, kas noticis, nav labojams - tas ir beidzies. Savukārt mūsu nākotne atkarīga no tā, ko darām tieši šobrīd - šajā konkrētajā minūtē. Negaidi, kamēr nākotne Tev uzsmaidīs, izdari tā, lai tai nebūtu iespēja neuzsmaidīt.
Tiec vaļā no ilūzijas, ka vari mainīt citus cilvēkus. Zemapziņā mēs visi ciešam no šīs visizplatītākās ilūzijas un rezultātā ciešam arī šī vārda tiešākajā nozīmē. Cilvēkus maina tikai apstākļi, kurus tie paši rada, pārējais ir apmāns, liec šiem apstākļiem mainīties.
Tā ir bēdīga vēsts, taču citiem mēs esam vajadzīgi stipri. Vāji, noguruši un ciešanu mākti - mēs nevienam neesam interesanti. Ja viņi izliekas, ka tā tas nav, tātad mānās. Pieņem to un viss nokārtosies.
Visām mūsu darbībām un lēmumiem ir un būs sekas. Būtībā mēs vienmēr izvēlamies nevis to, ko darīsim, bet kādi būs mūsu darbības rezultāti. Tāpēc, pirms darīt kādu muļķību, padomā par sekām un tad muļķību dzīvē būs daudz mazāk.
Katram normālam cilvēkam gribās bezrūpīgas vecumdienas, jo ātrāk, jo labāk. Tas ir kārtējais malds un ilūzija. Ne tāpēc, ka bezrupīgu vecumdienu nevar būt, bet gan tāpēc, ka cilvēkam ir jāstrādā. Apzinies to tagad un tad ikdienas veicamais darbs nesīs vairāk prieka.
Mēs visi nomirsim. Tas ir neizbēgams, medicīnisks fakts. Dēļ šīs domas cilvēks var ciest un mocīties. Taču var arī nedaudz pacensties un šo tēmu aizmirst uz visiem laikiem. Nedzīvo tā, it kā dzīvosi mūžīgi. Nedzīvo tā, it kā mirt taisītos jau rīt. Padomā par to un Tu atradīsi savu personīgo laimīgas dzīves recepti.
Ja tu pārspīlēti daudz mocies ap domu par dzīves jēgu, visticamākais, Tevi piemeklējusi depresija. Svarīga ir ne konkrētā "dzīves jēga", bet gan sajūta, ka dzīvo apzināti. Dari to, ko iekšēji uzskati par svarīgu. Atceries vienmēr sev to atgādināt. Nedzenies pēc veiksmes. Ja Tu vienkārši dari to, kas sagādā Tev prieku un dara laimīgu, tad veiksme pati Tevi noķers.
Nekad netērē savu laiku uz tiem cilvēkiem, kam esi vienaldzīgs, vai arī uz tiem, kuri Tevi nemīl. Šaja pasaulē ir daudz cilvēku, ar kuriem nodzīvot savu dzīvi saskaņā un laimīgi. Vienkārši esi atvērts un mazāk aizdomīgs. Tici, ja būsi labsirdīgs un atvērts, Tu neko nezaudēsi!
© А.Kurpatovs

Es laikam esmu sasniegusi vecumu, kad klausos dziesmu vārdos, nevis dziesmās kas sastāv no 3 vārdiem. Un tā klausoties grupas Musiqq jauno dziesmu, paklausījos arī senākas.. ak vai... jāvelk fleškā ko klausīties braucot mašīnā. Ieklausies dziesmas vārdos..... 



Dari kā es
Mīli to, kas tu esi
Vienalga ko domā citi, ko viņi dara, jo tas nav no svara
Dari kā es
Mīli to, kas tu esi
Vienalga ko domā citi, ko viņi dara, jo tas nav no svara
Tu turies pie sava
Tu turies pie sava
Tu turies pie sava
Tu turies pie ...

Paceliet rokas gaisā
un es jūs nokopēš
ja man kas dzīvē maisa, es ņemšu to remixēš
nevajag tukšu runu,
bet paradīzi uz zemes,
jo notiks,
jo notiks,
jo notiks kā lemts
Un vienalga, ja kāds runā aiz manas mugurs 
tātad es esmu priekšā, bet viņi kaut kur aiz mugurs
Ieskaties manās acīs
redzēsi tajās rakstīts:
Dzīve ir parāk īsa lai nebūtu laimīgs

Piedz.
Dari kā es
Mīli to, kas tu esi
Vienalga ko domā citi, ko viņi dara, jo tas nav no svara
Dari kā es
Mīli to, kas tu esi
Vienalga ko domā citi, ko viņi dara, jo tas nav no svara
Tu turies pie sava
Tu turies pie sava
Tu turies pie sava
Tu turies pie ...

Sirds apziņa ir tīra 
tad ja to nelieto
katram ir sava cīņa
ceļā uz meklēto
no visiem pagriezieniem
doties pa pareizo
Cerība, cerība, cerība manī kvēlo
Man uz neveiksmēm ir alerģij
Man viņām laika nav,
man jāceļ leiputrij
nevajag mani mācīt
savām gudrībām tirdīt
atbildes jau ir manī 
es klausos - sirdī

Piedz.
Dari kā es
Mīli to, kas tu esi
Vienalga ko domā citi, ko viņi dara, jo tas nav no svara
Dari kā es
Mīli to, kas tu esi
Vienalga ko domā citi, ko viņi dara, jo tas nav no svara
Tu turies pie sava
Tu turies pie sava
Tu turies pie ...

Mīli to, kas tu esi...

Sandra

piektdiena, novembris 07, 2014

Šis laiks.

2013.gada jūnijā
 Kalsnavā  peonijas lūkojoties.
Beidz žēloties par to, ka tev nav laika priekš sevis, un piecelies no rīta stundu agrāk.
Tev ir izvēle - kāpēc to neizlietot?
Beidz žēloties par to, ka tu nespēj izmantot visu šajās dienās pieejamo.
Ja tu guli septiņas stundas naktī un strādā astoņas stundas dienā, tad tev vēl joprojām ir vairāk nekā sešdesmit trīs stundas brīva laika nedēļā, lai darītu visu to, ko tu vēlies.
Tas kopā veido 252 stundas mēnesī un 3024 stundas gadā, kuras vari veltīt dažādām dzīves lietām.
Nekad vēl pasaules vēsturē nav bijis aizraujošāks laiks dzīvošanai, un tu vari satvert tās neierobežotās iespējas, kuras tev katra diena piedāvā.
/Robins S. Šarma/

Nu ko, sameklēsim laiku paši sev..jo cits mūsu vietā to nedarīs...

Lai jauka nedēļas nogale!


Sandra

sestdiena, novembris 01, 2014

piektdiena, oktobris 31, 2014

Mazie, svarīgie dzīves mirkļi.

Kāds Ņujorkas taksists savā Facebook lapā rakstīja:

- Es atbraucu uz noteikto adresi un, kā tas pieņemts, signalizēju. Pagaidījis pāris minūtes, signalizēju vēlreiz. Tā kā tas bija mans pēdējais reiss, es padomāju par to, ka vajadzētu braukt prom, tomēr tā vietā "noparkoju" mašīnu, piegāju pie durvīm un pieklauvēju... "Minūti uzgaidiet" - atbildēja smalka, padzīvojušas sievietes balss. Es dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa zemi.
Pēc ilgākas pauzes durvis atvērās. manā priekšā stāvēja maziņa, apmēram 90 gadus veca sieviete. Viņa bija ģērbusies kokvilnas kleitā un cepurītē ar plīvurīti, kā no 40to gadu filmām. Viņai blakus stāvēja neliels čemodāns. Dzīvoklis izskatījās tā, it kā tajā daudzus gadus neviens nebūtu dzīvojis. Visas mēbeles bija apklātas ar palagiem. Nebija ne pulksteņu pie sienas, ne kādas sīklietiņas vai trauki plauktos. Istabas stūrī stāvēja kartona kaste pilna ar fotogrāfijām un stikla traukiem.
«Vai palīdzēsiet man aiznest somu līdz mašīnai?» - viņa vaicāja. Es aiznesu čemodānu uz mašīnu, pēc tam atgriezos lai palīdzētu sievietei. Viņa pieķērās man pie rokas un mēs lēnām devāmies uz mašīnas pusi.
Viņa turpinaja man pateikties par labestību. «Tas nekas», - teicu es, - «Es vienkārši cenšos pret saviem pasažieriem izturēties tā, kā es vēlētos lai izturētos pret manu mammu».
«Ai, Tu esi tik labs puisis», - teica viņa. Kad iesēdāmies mašīnā, viņa nodiktēja man adresi, pēc tam pajautāja: «Vai mēs varētu izbraukt caur pilsētas centru?».
«Tas nav pats taisnākais ceļš», - es atbildēju.
«Es neiebilstu", - viņa teica. - «Es nesteidzos. Es dodos uz nespējnieku patversmi».
Skatījos atpakaļskata spogulī. Viņas acis mirdzēja. «Mana ģimene jau sen aizbrauca», - viņa turpināja mierīgā balsī - «Ārsts saka, ka man vairs ilgi nav atlicis».
Es mierīgi pastiepu roku un izslēdzu skaitītāju.
«Pa kādu maršrutu Jūs vēlaties braukt?» - es jautāju.
Turpmākajās divās stundās mēs braukājām pa pilsētu. Viņa rādīja man ēku, kura agrāk bija strādājusi par liftnieci. Mēs braucām caur rajonu, kur viņi ar vīru bija dzīvojusi, kad bija jaunlaulātie. Viņa parādīja man noliktavu, kur agrāk bija bijusi deju zāle un kur viņa bērnībā nodarbojās ar dejošanu. 
Brīžam viņa palūdza man apstāties kādas ēkas priekšā un, neko nesakot, skatījās tumsā. Pēc brīža pēkšņi viņa teica: «Esmu piekususi, tagad labāk brauksim».
Klusēdami mēs braucām uz adresi, kuru viņa man iedeva. Tā bija zema ēka, kaut kas līdzīgs maziņai sanatorijai, ar piebrauktuvi līdzās ostai.
Tikko mēs piebraucām, pie mašīnas pienāca divi sanitāri un rūpīgi palīdzēja sievietei izkāpt. Jādomā, ka viņu šeit gaidīja. Es izcēlu čemodānu no bagažnieka un noliku durvju priekšā. Sieviete jau sēdēja invalīdyu ratiņos.
«Cik esmu Jums parādā?» - viņa jautāja, atverot somiņu.
«Necik» - teicu es.
«Jums taču jāpelna iztika» - viņa jautājoši vērās manī.
«Ir arī citi pasažieri" - es atbildēju.
Pat neaizdomājoties es pieliecos un apskāvu viņu. Viņa atbildot stingri apskāva mani.
«Tu uzdāvināji večiņai nedaudz laimes» - viņa teica. - «Pateicos Tev par to».
Es paspiedu viņas roku un aizgāju... Aiz manas muguras aizvērās durvis, tā aizvērās vēl viena mūža grāmata....
Atpakaļceļā es vairs neņēmu pasažierus. Braucu, kur acis rāda, ieslīdzis savās domās. Tajā dienā man negribējās runāt. Kas notiktu, ja šai sievietei būtu gadījies dusmīgs taksists vai kāds, kuram ātri gribētos beigt savu maiņu? Kas notiktu, ja es būtu atteicies izpildīt viņas vēlmi pabraukāt pa pilsētu vai arī pāris reizes pasignalizējis un aizbraucis?. 
Noslēgumā gribu teikt, ka neko svarīgāku savā dzīvē es neesmu darījis.
Mēs esam radināti domāt, ka mūsu dzīve griežas ap lieliem notikumiem, taču izrādās, ka dažkārt tas, kas pavisam maziņš un sīks šķiet citiem, mums nozīmē ko ļoti svarīgu.
Mazie, svarīgie dzīves mirkļi, kas arī ir Dzīve!


Sandra

svētdiena, oktobris 26, 2014

Piecas lietas.....

Klejojot pa blogiem pamanu ne vienu vien spēli, akciju jeb nominēšanu... Nu labi, nezinu kā to pareizi nosaukt, bet nu tās, kas klejo: Piecas lietas ko ņemtu līdzi uz vientuļas salas, Desmit grāmatas kas ietekmējušas tevi, 30 lietas par mani  utt.....utt.... 
Tā nu es pamanīju kādu, kur es aizdomājos.. Hmm...kas ir tās piecas lietas kas man nepatīk darīt, kaitina, tracina, neieredzu vai kā.... Viena no šīm lietām man tik ļooti nepatīk,ka visi manējie pat zina, tas ir lietū veļa uz auklas.... un tad nu es tā stipri sāku piedomāt,kas  vēl ir tāds kas man ļooti nepatīk...  Kas nepatīk citiem?- piemēram: kādai pat riebjas savu bērnu likt gulēt, jo viņš niķojas..... kādai nepatīk zivis tīrīt, kādai ja smēķē kāpņu telpā, kādai panīkuši telpaugi, kādai tracina neaudzināti bērni...

Tad nu nolēmu sastādīt sarakstu ar piecām lietām kas man nepatīk, kaitina un otru sarakstu līdzsvaram ar piecām lietām kas man ļooti patīk, mani uzlādē. Nu ar tām patīkamajām lietām man iet vieglāk..par tām citām es daudz domāju....

Piecas lietas, kas man nepatīk,kaitina, tracina utt.

1. Lietū izkārta veļa... nu labi, ja lietus uznācis pēkšņi vai kā, bet ja tas līst jau otro dienu, bet veļa joprojām ir uz auklas....
2. Žesti, mīmikas...  saņemot kādu balvu vai tamlīdzīgi, bieži cilvēki žestikulē,taisa mīmikas utt..man tas nepatīk, kaut patiesībā tas taču mani personīgi neskar.... ( šobrīd skatos spēli "Es mīlu tevi Latvija" un te to ir daudz.
3. Vēl man nepatīk, ja modinātāju atliek un tas zvana ik pēc piecām minūtēm. Ja zvana, tātad jāceļas un viss, bet manam vīram patīk, ja pulkstens  zvana 3 un vairāk reizes... tad nu smeju,labi ka tik reti  ir mājās....
4. Man  Luīze atgādināja,ka man nepatīk, ja skaļi žāvājas :)))) 
5. Patiesībā jau pajautājot bērnam var uzzināt tik daudz par sevi :))) Un jā.. man nepatīk teikto atkārtot vairākas reizes, ja es ko pasaku izdarīt, tad man nepatīk to atkārtot vēl pēc stundas vai otrā dienā...  nu tas man tracina :))))

Piecas lietas, kas man patīk, kas mani iepriecina. 

1. Saullēkts un saulriets.... tā ir fantastika, uz ko varu raudzīties ik dienas... un patiesībā jau ir tā, ka  visskaistākās lietas ir bez maksas...
2. Ziedi jebšu puķes un to smaržas.... dievinu visus pēc kārtas.. varu priecāties gan par krokusiem, gan  par ceriņiem, arī rozes ošņāšu un priecāšos... gan par smaržu, gan par ziedu kā tādu...
3. Mūzika.... nu ne visa pēc kārtas, bet gana daudz...
4.Vēl man patīk ceļš...vienkārši braukt kaut kur... gan pašai, gan arī ja vīrs stūrē...nu citam šoferītim man nav viegli uzticēties, bet es cenšos... bet!!!- ne ātrums...
5. Protams,ka mani patīk un ļooooti iepriecina manu meituču muzicēšana... patīk kad Luīze ap divpatsmitiem vakarā pēkšņi spēlē klavieres, jo viņai tā ir sagribējies....  Priecājos, kad Luīze paņem ģitāru,  un Elīna pievienojas dziedot.  

Nu atzīšos,šis pasākums man nenāca ātri... 
Bet kas ir tās lietas kas Jūs tracina, kaitina, 
vai arī par ko Jūsu sirdis gavilē? 


Sandra

sestdiena, oktobris 25, 2014

piektdiena, oktobris 17, 2014

Pusdienās- cepti kartupeļi...

-tikai šoreiz mazliet citādāki...


Izvēlējos vidēja lieluma, iegriezu, uzliku pa nelielam sviesta pikucītim virsū, uzbēru sāli un garšvieliņas un viss.. Cepenē iekšā..Cepu vienu stundu 180 grādos...Griežot piedomāju,lai  nepārgrieztu kartupeli līdz galam, tāpēc griezu uz dēlīša, otru dēlīti noliku blakus kartupelim, lai nazis atspiežas uz tā un neizskrien cauri kartupelim.


It kā vienkārši cepti kartupeļi, bet mazliet savādāki un bij ļooti garšīgi...

Nu izmēģini! ;) 

Sandra 

ceturtdiena, oktobris 16, 2014

Pamazām un lēnītēm...

.... kustas mans puķu pušķis uz priekšu... 


Man atrisinājās trūkstošā diedziņa jautājums... domās lūdzu Dieviņu lai dod kādu risinājumu... pati jau neta plašumos biju atradusi shēmu ar DMC diegu kodiem... Un te pēkšņi Origo rokdarbu bodē pamanu Riolis diegu stendu. Man gribējās spiegt, bet nu neviens mani tāpat nesaprastu. Tā kā šuveklis bija līdzi,un Elīna dzīvo turpat pie stacijas, tad ātri vien čāpoju uz māju pēc parauga un vajadzīgais diegs man bij rokā. Ju-hū..priecīga par tādu it kā nieku. Ja es rakstītu Pateicības dienasgrāmatu, tad par šo varētu pateikties 5x :))))  Nu es rakstu, rakstu to pateicības dienasgrāmatu, katru dienu, bet pagaidām tikai domās..nu jūs jau zināt par ko es te runāju ;)


Esmu izšuvusi 3 shēmas lapas... viena ir mazliet vairāk par pusi izšūta.. sevis motivēšanai sastrīpoju bildi, kur redzams cik izšūts, cik vēl jāšuj. Pāri pusei jau ir :))

Baudam rudeni tādu kāds tas mums ir!


Sandra

pirmdiena, oktobris 13, 2014

Ieteikumi labākai dzīvei.

  • Runā lēni, bet domā ātri.
  • Nevērtējiet cilvēkus pēc to radiniekiem.
  • Kad jūs sakiet: ”Es Tevi Mīlu!”- nemelojiet!
  • Kad jūs sakiet: ”Es nožēloju izdarīto!”- skatieties cilvēkam acīs.
  • Nekad nesmejieties par citu sapņiem.
  • Dariet vairāk nekā no jums gaida un dariet to ar prieku.
  • Vienmēr paturiet galvā jūsu mīļāko dzejoli.
  • Neticiet visam ko dzirdiet, tērējiet tikai to,kas jums pieder un guliet kamēr esiet izgulējušies.
  • Lielā mīlestība un augsti sasniegumi vienmēr ietver sevī lielu risku.
  • Kad jūs kaut ko zaudējiet, centieties no tā iegūt kādu mācību, vai pat- labumu.
  • Cieniet sevi un citus, kā arī atbildiet par saviem vārdiem un darbiem.
  • Neļaujiet sīkam strīdam izjaukt lielu draudzību.
  • Tikko esi pamanījis, ka kļūdījies, necenties to kļūdu noslēpt, bet gan izlabo to.
  • Katru dienu  pavadiet kaut nedaudz laika vientulībā.
  • Esiet atvērti maiņai, bet nekad neizlaidiet no rokām savas patiesās vērtības.
  • Citreiz klusēšana ir pati labākā atbilde.
  • Lasiet vairāk grāmatas.
  • Ticiet Dievam, bet tik un tā vienmēr aizslēdziet savu mašīnu.
  • Strīdos ar mīļoto pieminiet tikai tagadni, nekad neatgriezieties pagātnē.
  • Lasiet starp rindiņām.
  • Cieniet Zemi-nemēslojiet!
  • Nekad nepārtrauciet to, kas jums glaimo.
  • Neiejaucieties citu darīšanās un nedodiet bezvērtīgus padomus!
  • Nekad neuzticieties tiem, kas jūs skūpstot neaizver acis,
  • Reizi gadā dodieties tur, kur neesat vēl bijuši.
Kopēts no interneta plašumiem un liekas tik patiesi ieteikumi, kāpēc gan lai tos nepārlasītu atkal un atkal. 
Sandra

piektdiena, oktobris 10, 2014

otrdiena, oktobris 07, 2014

PAR SIENĀZI UN MONĒTĀM

Reiz pa Ņujorkas centru pastaigājās indiānis ar savu draugu. Tuvojās dienas vidus, Manhetenā bija cilvēku ka biezs, pīpināja mašīnas, ik pa brīdim iegaudojās sirēnas.


Pēkšņi indiānis teica:

– Es dzirdu sienāzi.
– Ko? Tev rādās! Šajā troksnī tas nav iespējams, – teica draugs.
– Un tomēr es dzirdu.

Indiānis ieklausījās vēlreiz, tad devās pāri laukumam – tur atradās lieli podi ar dekoratīvajiem krūmiem. Viņš atlieca zarus, un tiešām – zem tiem sēdēja sienāzis.

– Neticami! – iesaucās draugs. – Tev laikam ir absolūti izcila dzirde.
– Nē, man ir parasta dzirde, – atbildēja indiānis. – Vienkārši visu nosaka tas, kurās skaņās tu ieklausies.
– Un tomēr tas nav iespējams! – teica draugs. – Es nekad šajā troksnī nedzirdētu sienāzi.
– Protams, ne. Un es tev parādīšu, kāpēc.

Viņš izvilka no kabatas sauju ar sīknaudu un meta monētas pret trotuāru. Un, neraugoties uz ielas troksni, gandrīz visi cilvēki apmēram piecu metru rādiusā pagriezās monētu skaņas virzienā.

– Tagad saprati, par ko es runāju? Viss atkarīgs no tā, kurās skaņās tu ieklausies.

avots "Annas psiholoģija"

Sandra ♥

piektdiena, oktobris 03, 2014

3.oktobris.

Mums katram ir mirkļi kad gribas kādu skatu iemūžināt, apstādināt laiku utt... Un man bieži patīk paņemt rokā fotoaparātu un apstādināt mirkli. Pēdējā laikā šos mirkļus izmantoju arī sava bloga noformēšanā jebšu bloga galvenē ( nu kā to te blogiski dēvē). Un ticiet vai nē,bet esmu sapratusi, ka kaut kādā mērā šo blogu rakstu pati sev.  Tāpēc esmu sākusi uz bloga galvas bildē rakstīt mēnesi..tā teikt sev atmiņai.  Tad nu varēšu patīt atpakaļ bloga ziņas un kavēties atmiņās. Atzīšos,ka pēdējā laikā sava bloga vecās ziņas palasu bieži.... Un tad man pašai izdomājas, ko man gribas tā vairāk palasīt atpakaļ . 
 Rīgas namu jumti- 3.otobra rīts. Dzīvojos kādu laiku pa Rīgu ar savām meitucēm...Luīzei te tuvāk slimnīca un Elīnai pusdienu gatavošana, trauku mazgāšana ar vienu roku neveicas jo otra lauzta. 
Namu jumti ir skats pa istabas logu no Elīnas īrētā dzīvokļa. Zinu,zinu,ka nekas īpašs... BET!!- ja mēs nevaram mainīt apstākļus, mēs varam mainīt attieksmi pret tiem. Nu nav skaista skata uz Daugavu, vai vecpilsētu, ir tas kas ir.... un ticiet vai ne.. man tie jumti ir iepatikušies... man liekas, ka kādā brīdī parādīsies tas vecais onka Karlisons ...nu tas kurš dzīvo uz jumta, ierāpjas dzīvoklī pa logu un izēd ledusskapi :))) 



Sandra

No Luīzes FB

Kas teica,ka enģeļi neeksistē? Uz zemes tos vienkārši sauc par mammām! 

 @ Mācies dzīvē atrast prieku- lūk arī īsākā laimes formula! 

@ Neaudzini bērnus, audzini pats sevi, jo viņi tik un tā līdzināsies Tev.

@ Ja Tavā dzīvē ir iestājusies melnā josla, apskati to vērīgāk- iespējams tā ir pacelšanās josla.

Mīlestība ir noslēpumaina. Jo vairāk mēs to dalām, jo lielāka tā kļūst.

Laime ir tad, 
kad Tev ir kam novēlēt labu rītu un ar labu nakti. 
Tad, kad zini, 
ka Tevi gaida un, 
kad ir uz kurieni steigties.


Sandra 

Vai jūsu mamma bieži krāso matus?

.. tādu jautājumu Luīzei uzdeva palātas biedrenes mamma, jo laikam jau nevienam vien gribas izteikt līdzjūtību. Bet nu komunicējot ar manām meitām visi viņas apbrīno, jo smiet par da jeb ko, un da jebkurā situācijā viņas māk. Nu piemēram Luīze pamanījās selfiju uztaisīt pat ātrajā palīdzībā, jo bija spēcīgu zāļu ietekmē un tai mirklī nesāpēja. 
 Pēdējo nedēļu laikā notikumi seko viens otram. 
Pirmkārt, Elīna salauza roku. Nu trakums,nepietiek ka jau Luīze ir aptekalējama, nu arī Elīna savā rīcībā ir mazliet ierobežota. Atkārtošos, ka abas māsas dzīvojas pa Rīgu, tā teikt- Luīze māsas apgādībā. Pirmajā mirklī zvanīju, un teicu, braukšu pie jums jūs abas apkopt, barot utt.. uz ko saņēmu ātras atbildes- nē... nē.. nevajag... mēs labi tiekam galā.. Līdz kādu dienu Luīzi jau gribējām vest uz Madonu, kad viņas pēkšņo sāpju dēļ, no šīs domas ātri vien atteicāmies. Vakarā nekas cits neatlika, kā saukt ātro palīdzību un  Luīzi vest uz slimnīcu. Tā nu Luīze Elīnas pavadībā tika nogādāta atpakaļ slimnīcā. Protams neiztika bez kurioziem tādu komplektu ieraugot, viena uz kruķiem, otra ar lauztu roku... Viens no jautājumiem - vai jūs cietāt avārijā??  Sāpēs Luīzei bij tik ļoti lielas, ka slēdzās ārā, bet vienalga, visu laiku pavadījusi doma, nepadoties, tikai nepārtraukt visu iesākto, jo arī tāds variants tika izskatīts. Bet kā saka- pirms padodies, atceries,kādēļ tu to visu uzsāki! Protams nolemts nepadoties... un turpināt sadzīvot ar aparātu uz kājas un iet uz mērķi. Mums visiem atliek Luīzi tikai atbalstīt un apbrīnot. Kuriozs, ka atgriežoties slimnīcā, viņa nonāca tajā pašā palātā un  tajā pašā gultā un dažām māsiņām izsauca dežāvū sajūtu, kad nesaprata, bija mājās vai ne....  

...manas meituces... 
Un tad nu man viņu- nē, mēs galā tiekam netika uzklausīts, un es ceļoju uz Rīgu pie savām meitucēm. Tā nu es dzīvojos pa Rīgu. 
Nu jau Luīze ir izlaista no slimnīcas, dzīvojam un gaidam pirmdienu, kad Elīna varbūt tiks vaļā no sava ģipša, bet Luīzei kārtējā pārbaude pie sava ārsta.
 Dienas paiet ātri, pa retai reizei izejam pastaigā, bet pārsvarā pa logu vēroju jumtus, un sajūta,ka tur kāda rītā pamanīšu Karlisonu, kurš dzīvo uz jumta :)))) tāda sajūta mani nepamet.


Pa mirklim arī pašuju, un starp citu, man par lielu prieku atrisinājās problēma ar iztrūkstošo Riolis diedziņu, jo kā izrādās tos tirgo tepat vien Origo rokdarbu bodē. Ju-hū!!!ir arī kāds prieciņš visā piedzīvojumu jūklī.
BET!!?!- arī šis viss paies un atcerēsimies ar smaidu...tāpēc dzīve nebeidzas... Jānopērk jauna matu krāsa un jādzīvo tālāk.... Es zinu, zinu....Katram savas problēmas... citiem maize par cietu, citiem briljanti par mazu.... mums viss ir OK 
Tāds nu man ir iesācies oktobris...

Lai katra diena ir diena, kas sagādā prieku! 

Sandra 

svētdiena, septembris 21, 2014

Rudens...

Nezinu kad rudens sākas kalendārā (man pekšņi aizmirsās), bet tam nav nozīmes..Septembris manā uztverē ir rudens mēnesis. Un man jau liekas ka visi zina, kas ir rudens-dzeltenas lapas, āboli, kartupeļu talkas, mūspusē  došanās dzērvenēs ar speciālajām atļaujām, domas par Siguldu...jā.. jā.. arī lietus. Un ziniet kas mani mulsina, atzīšos, pat kaitina?!- tas, ka kādu nedēļu jau draud ar lietu ..nu šausmas... ne vakar, ne šodien nav jēgas pat rādio fonā ieslēgt (jau mēģināju). Arī visi ziņu portāli  draudošā veidā sludina, ka šī (nu jau bija) pēdējā saulainā diena. Kā tur saka, ka nav sliktu laika apstāklu, ir nepiemērots apģērbs. Man jau liekas, kā būs, tā būs. Ejot no mājas ārā, paņemsim lietussargu ;)

Jā.. nomācies ir..es sēžu, skatos pulkstenī un gaidu lietu :)))) Kapēc?!- tāpēc ka man šobrīd tā gribās..gribās lietu un basta... :)))

Šogad man ap māju ne puķu, ne dobju, nekā.. ai,atzīšos- bardaks ;( pat petūnijas balkona podos jau pagalam... Sapratu, ka grūti dzīvot visur uzreiz..pa divām mājām.. un vēl apkārt braukāt... bet nu štrunts par to, ja nav, ta lai nav ar..nāks jauna vasara, tad domāšu :)))
Bet rudens jau man tāpat ir apkārt.. gaisā....

... mans šodienas rudens...
Ko vēl man nozīmē rudens?!- to, ka gribas atkal savus krustiņus pabakstīt... Tieši pirms gada es šuvu Riolis puķu vāzi..un tad bij nolikts kaut kur tālumā.Tagad izcēlu saulītē un man ir skāde, ko nemaz agrāk nebiju pamanījusi. Trūkst viena diega toņa:( protams esmu jau atradusi shēmu netā ar DMC diegu kodiem. Nu nezinu, ko darīt, riskēt šūt to vienu toni ar DMC vai kā. Piebildīšu, ka pārējie ir tādi kā smalki dzijas pavedieni... Varbūt ir kādi ieteikumi?

-pērnā septembra bilde- 

Un vēl par krustiņtēmu. Beeeeeidzot es esmu sapratusi, kāpēc pie šķērītēm sien tos mini adatu ķušus :)))) Manas "dzērvītes" atkal ir pamanījušās noklīst :( un bez viņām kā bez nagiem :( Paņēmu citas, ne tik ērtās un tad nu uzreiz piesēju klāt kādu štruntu, lai takš arī nākamās nepazūd.. Eh..skāde..pagājušo reizi atradās lielajā dīvānā..un laikam pēc pāris mēnešiem, kad dīvānu pārstūmām. Laikam būs jāpērk vēl kādas... lai ir vairumā.. nu tāpat kā adatiņas :))))

Nu ko lai saku, baudam rudeni maziem un lieliem malkiem, jo mums tāds IR!!! un līdz rītam. Rīt nobildēšu to drusciņu, ko būšu piekrustiņojusi klāt.


Lai jauks vakars!

Sandra 

sestdiena, septembris 20, 2014

Laime ir atkarīga no mums pašiem.

Pagājušā gada decembrī 13 gadus vecajai meitenei ārsti konstatēja vēzi. Šogad 28.maijā viņa aizgāja mūžībā. Tikai pēc bērēm pusaudzes ģimene gluži nejauši uzgāja pārsteigumu, ko meitene atstājusi. Un tas liek raudāt visiem...

Lūk, ko Atēna vēlējusi savai ģimenei tālākai dzīvei bez viņas pašas: 



Laime ir atkarīga no mums pašiem.
 
Dzīves jēga ir mērķi.


Varbūt stāsta beigas arī nav laimīgas, bet jēga ir pašā stāstā.


Mīlestība ir reta parādība, dzīve ir dīvaina, nekas nav mūžīgs un – cilvēki mainās.


Dzīve ir slikta tikai tad, ja pats to sliktu padari.


Dzīve ir spēle visiem, katram. Bet mīlestība – tā ir lielākā balva šajā spēlē.




Laikam ir vērts ieklausīties šajās atziņās,jo mums katram tas laiks uz šis planētas ir tik cik ir.


Sandra
LAIME MĪL KLUSUMU... LAIME IR TAGAD!!!

- paldies-